Ģēniji dzimst provincē, bet mirst Parīzē

Marks Rotko. Par viņu jau uzrakstīti kritiskas un biogrāfiskas literatūras kalni, bet viņš turpina magnētiski piesaistīt dažādu pasaules valstu un kontinentu mākslas zinātnieku uzmanību.

Marks Rotko neapšaubāmi ir amerikāņu kultūras kulta figūra — jau 1940. gadā viņš kļuva par vienu no jaunās Moderno gleznotāju un skulptoru federācijas dibinātājiem, vēlāk — par vienu no spilgtākajiem Ņujorkas glezniecības skolas pārstāvjiem. Viņš fantastiskā veidā iekļāvās japāņu estētikas paradigmā. Rotko daiļrade Japānā tiek saprasta un mīlēta, un vairāku muzeju kolekcijās ir Rotko gleznas.

Nīderlandē deviņdesmito gadu beigās izcēlās skandāls par ieceri pārdot vienu no diviem valstī esošajiem Rotko darbiem. Roterdamas muzeja personāls apstrīdēja muzeja direktora lēmumu, viņš solīja pārdot gleznu amerikāņu kolekcionāram par deviņiem miljoniem ASV dolāru un par šo naudu papildināt muzeja krājumus. Pēc karstām debatēm presē saskaņā ar muzeja arbitrāžu netālredzīgais administrators tika atlaists, bet Rotko palika muzejā! Es pati esmu bijusi Nīderlandes Izglītības ministrijas akceptētās izglītības programmas prezentācijā, kas attiecās uz mākslas jautājumiem. Tās nosaukums bija Skatīties savādāk, un tā balstījās uz Rotko, Klē un Miro pieredzi un tika pieņemta kā obligāta programma Nīderlandes vidusskolās.

Jaunu zviedru mākslas zinātnieku grupa, ierodoties Daugavpilī un atklājot, ka tā ir Rotko dzimšanas vieta, ar sajūsmu paziņoja, ka tas apliecinājis viņu aizdomas — šāds mākslinieks nevarēja piedzimt Amerikā. Viņi bija pārliecināti, ka mākslinieka saknes ir kaut kur Austrumeiropā, bet nezināja, kur tieši. Kad es painteresējos, cik aktuāls Rotko ir Skandināvijā, viņi nedomājot paziņoja, ka viņš ir viens no interesantākajiem un intriģējošākajiem modernajiem māksliniekiem. Zviedrijas institūta direktors nesen apmeklēja Rotko zāli Daugavpilī, un burtiski pirms dažām dienām es saņēmu priekšlikumu no viņa publicēt Rotko darba Veltījums Matisam reprodukciju. Šis darbs 2005. gada maijā tika pārdots izsolē par 22,4 miljoniem dolāru. Arnē Ellefors garantēja zviedru tūristu pieplūdumu, un, viņaprāt, šāda sensacionāla pārdošana neapšaubāmi varētu vairot viņu interesi.

Pagājušā gada oktobrī es aizvedu Rotko darbu reprodukciju kolekciju uz Vitebsku. Šagāla pilsētā mūsu izstāde izraisīja īstu furoru. Zālē, kuras platība bija vairāk nekā 300 kvadrātmetru, mums izdevās parādīt 38 liela mēroga reprodukcijas — fantastiski grandiozs skats, es pat teiktu — darbība. Reportāžu par izstādes atklāšanu rādīja centrālais TV kanāls, un uz Vitebsku ar autobusiem devās mākslas cienītāji no attālām Baltkrievijas pilsētām, lai izmantotu unikālo iespēju redzēt šī mistiski noslēpumainā mākslinieka darbus. Tehnoloģiskās universitātes arhitektūras studenti sacīja, ka dzīvos šajā zālē līdz izstādes slēgšanai, jo “Rotko dod viņiem atbildes uz visiem jautājumiem”.

Es nemaz nerunāju par eksaltētajiem Rotko faniem, kas jau sākuši ierasties sava elka dzimšanas pilsētā un gatavi “skūpstīt akmeņus”, pa kuriem, iespējams, bērnībā staigājis Rotko.

Daugavpilij jāizmanto iespēja

1999. gadā man laimējās nokļūt Hāgā, kur mēnesi strādāju ārzemju mākslas arhīvā. No Hāgas es arī pārvedu uz Daugavpili savu pirmo trofeju — Rotko Parīzes retrospekcijas katalogu, kuru man uzdāvināja Nīderlandes draugi. Man tas bija īsts kultūras šoks — man uzkrita virsū mākslas zinātnieku darbu kalni, kas veltīti mūsu dižā pilsētnieka darbam un biogrāfijai.

Par kulmināciju un īstu izraušanos kļuva Rotko 100 gadu jubilejas svinības 2003. gada septembrī, kad pilsēta skaļi paziņoja par savu saistību ar dižā mākslinieka biogrāfiju. Tas bija vārda atgriešanās un atceres triumfa mirklis: pilsētā izveidota piemiņas zīme par godu Markam Rotko, kuram izdevies nest savas pilsētas vārdu pasaulē. Mēs atvērām Rotko zāli Novadpētniecības un mākslas muzejā un rīkojām starptautisku simpoziju, kas pulcēja pazīstamus ekspertus no Londonas, Parīzes, Bāzeles, Ņujorkas, Hjūstonas, Vašingtonas un Sanktpēterburgas.

Par nākamo loģisko soli kļuva Marka Rotko Mākslas un informācijas centra izveide Daugavpilī. Šim centram ir visas iespējas nākotnē kļūt par Rotko centru ne tikai Latvijā, bet arī Austrumeiropā. Centra izveides ideja tika pieteikta vēl pašos pirmajos jubilejas svinību pasākumu plānos 2002. gadā. Mani iedvesmoja Šagāla muzeja pieredze Vitebskā, kas sākās praktiski no nulles, bet tagad tam ir iespaidīga mākslinieka litogrāfiju kolekcija. Līdzīgs stāsts ir arī ar Malagu — Pikaso dzimšanas vietu un vienu no neattīstītākajām Spānijas provincēm. Pilsēta saņēma lielu Eiropas naudu, lai izveidotu mākslinieka muzeju viņa dzimtajā pilsētā, kur faktiski nebija neviena oriģinālā darba.

Es esmu absolūti pārliecināta, ka Daugavpilij ir obligāti jāizmanto sava iespēja, ja reiz liktenis izsniedzis tai šo laimīgo biļeti, padarot pilsētu par ģēnija dzimšanas vietu. Tas bija dižs mākslinieks un dižs raksturs, kas spēja pārvarēt visas barjeras un šķēršļus, jo liktenis bija viņam sagatavojis mūžīgā izstumtā un autsaidera lomu. Franči saka: “Ģēniji piedzimst provincē un mirst Parīzē.” Mūsu gadījumā tā bija Ņujorka.

Tagad cilvēki sākuši vairāk ceļot, un daugavpilieši izjūt neiedomājamu lepnumu, ieraugot Rotko darbus pasaules slavenākajos muzejos. Man bieži atzīst, ka lielu iespaidu atstāj stāsts par to, ka tu esi atbraucis no Rotko pilsētas, — tu kļūsti par dienas varoni, un, pats galvenais, tu patiešām sāc just, ka tev ļoti paveicies ar dzīvesvietu! Ir patīkami identificēt sevi ar pilsētu, kurā piedzimst ģēniji.

Mūsu pilsēta devusi pasaulei īstu zvaigžņu plejādi — rakstnieku Leonīdu Dobičinu (Dobičina lasījumi jau desmit gadu pulcē Daugavpilī pasaules literatūras zinātnieku ziedu), Solomonu Mihoelsu — lielisku teātra režisoru, Maskavas Ebreju teātra dibinātāju (britu teātra kritika viņu atzina par ģeniālāko Karaļa Līra lomas atveidotāju), Oskaru Stroku — lielisku mūziķi un komponistu, tango karali, Solomonu Geršovu — lielu Krievijas avangarda meistaru, Šagāla un Maļeviča skolnieku, Pāvela Filonova draugu un domubiedru (viņa 100 gadu jubilejai Krievijas muzejs Sanktpēterburgā gatavo lielu izstādi, bet Daugavpils ieraudzīs daļu no šīs izstādes jau 25. maijā).

Vēl viena pilsēta ar iedvesmu

Daugavpils ir unikāla ar savu etnisko daudzveidību. 16. gadsimta beigās atnāca vecticībnieki, kuri no paaudzes paaudzē ar visu stingrību saglabā ticību, paražas un dzīvesveidu. Šos vīriešus pilsētas ielās nav grūti pazīt pēc bārdas — neaizvietojamā vecticībnieku vīriešu atribūta.

Pilsētā ir liela un stipra poļu diaspora, ir divas lieliskas katoļu baznīcas, poļu mācībvalodas ģimnāzija, kuras absolventi turpina studijas Varšavas un Krakovas universitātē.

Par ebreju Dvinskas vēsturi jau uzrakstītas vairākas grāmatas. 20. gadsimta sākumā pilsētā bija 45 sinagogas, divi ebreju teātri, ģimnāzija, liela daļa iedzīvotāju bija ebreji. Divdesmito gadu vidū Daugavpili atzina par Toras studiju pasaules centru, jo pilsētā dzīvoja divi gaona rabīni (viedie) — Meirs Simha un Rogačovas rabīns.

Rotko aizgāja no dzīves slavas apogejā, atzīšanas un veiksmes, arī finansiālās veiksmes, brīdī. Jau dzīves laikā viņš bija viens no pieprasītākajiem māksliniekiem, slēdza līgumus par astronomiskām summām un dažus gadus pirms nāves nodibināja Rotko fondu, kas piešķir stipendijas māksliniekiem, literātiem un mūziķiem, kuri seko viņa izvēlētajam virzienam, neraugoties uz laika konjunktūru.

Pašam Rotko viņa darbu pārdošana sagādāja mocības. Viņš pret saviem darbiem izturējās kā pret bērniem un laida tos pasaulē ļoti negribīgi, baidoties, ka tie var nonākt nepareizās rokās. Dažreiz, jūtot kaut ko sliktu, viņš pārtrauca darījumu, atdeva avansu un ņēma darbu atpakaļ. Tādus jokus viņš izspēlēja pat ar muzejiem, kas radīja viņam diezgan skandalozu reputāciju. Piemēram, viņš paņēma atpakaļ Sanfrancisko muzejam pārdoto gleznu Lēna griešanās jūras malā, apjaušot, ka nevarēs no tās šķirties un grib to redzēt pie sevis līdz savām pēdējām dienām. Viņa laikabiedri sacījuši, ka grūti atrast vēl piekasīgāku un šādā ziņā prasīgāku mākslinieku par Rotko.

Viņš mēģināja pagriezt glezniecību pret cilvēka dvēseles pasauli ar viņa iekšējiem pārdzīvojumiem un pieredzi. Mūsu jūtas un emocijas bieži vien nav pakļautas verbālām interpretācijām, tās dažreiz ir tik neskaidras un netveramas, ka aizslīd projām no vārdu apzīmējumiem kā bēgļi. To daba ir abstrakta, tāpat kā skaņas vai krāsas daba, un tieši krāsa ar tās smalkākajiem toņiem deva māksliniekam bezgalīgās iespējas nodot tālāk emocionālo, intelektuālo un jūtu pieredzi. Skatītāji, kas atnāk uz Rotko zāli, bieži izvēlas sev dienas gleznu — tādu, kas vislabāk saskan ar paša skatītāja stāvokli, tādu, kas ir rezonansē ar viņa pasaules izjutām šeit un tagad, kas rīt, visticamāk, būs jau pavisam citādas.

Slavena un viegli atpazīstama klasiskā Rotko formula — no viena audekla uz citu pārejošie, liesmojošie krāsas taisnstūri ar peldošām vai dūmakainām malām, kas it kā lidinās telpā.

Marks Rotko
(īstajā vārdā Markuss Rotkovičs)

• Dzimis 1903. gadā Daugavpilī (Dvinskā).
• 10 gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlies uz dzīvi ASV.
• Mācījies Jēla universitātē un pie
Maksa Vēbera Ņujorkā.
• Viens no amerikāņu abstraktā ekspresionisma pamatlicējiem.
• Vairāku monumentālu gleznojumu autors.
• Rotko fonda dibinātājs.
• No dzīves aizgājis 1970. gadā.