РУ LV EN יד

          

Поиск по сайту

Пресса>Газеты

Profesors Josifs Šteimanis dzimis 1923. gada 26. jūnijā Daugavpilī. Viņš kļuva par izcilu zinātnieku, savu spēku uun talantu veltot dzimtajai pilsētai un Daugavpils Universitātei, vēstures izpētei un mācīšanai. Lielā mērā pateicoties J. Šteimanim, augstskola kļuva populāra aiz Latvijas robežām. J. Šteimana biogrāfija pamazām kļūst par citu vēsturnieku izpētes objektu, daudzi no kuriem norāda, ka profesora dzīvē diezin vai ir atrodami mazsvarīgi notikumi.

-- Lielā jubilejā parasti atceras spilgtākos brīžus savā biogrāfijā un karjerā. Ko gribētu atzīmēt jūs?

-- Kā zinātniekam par nozīmīgāko notikumu manā dzīvē kļuva trešās disertācijas aizstāvēšana. Tās visas ir veltītas Latvijas vēsturei. Pirmo es aizstāvēju MVU 1955. gadā, otro -- arī Maskavā -- 1966. gadā, bet trešo darbu -- Latvijas Universitātē 1996. gadā, kad man jau bija 73 gadi. Turklāt pēdējos desmit gados man izdevies uzrakstīt divdesmit grāmatas par Latvijas vēsturi un pasaules vēstures problēmām, no tām lielāko daļu -- latviešu valodā.
Īpašu gandarījumu radīja mana grāmata angļu valodā, ko Eiropas zinātnieku monogrāfiju sērijā pagājušajā gadā laida klajā Kolumbijas Universitātes (Ņujorka) izdevniecība.

Vairāk nekā sešdesmit gadus strādāju pedagoģisko darbu, un jau kopš 1947. gada -- mūsu augstskolā, kur lasu lekcijas arī tagad. Atmiņās vispatīkamāk ir atcerēties kontaktus ar saviem studentiem. Pagājušajā gadā satikos ar Latviešu valodas un literatūras fakultātes absolventiem, kuri mūsu universitāti beiguši pirms piecdesmit gadiem. Daži no viņiem visus šos gadus man raksta. Ļoti priecē, ka šie studenti lasa visas manas grāmatas un pēc tam stāsta par saviem iespaidiem. Esmu gandarīts, ka daudzi jo daudzi studenti paliek strādāt DU, t.sk. -- arī Vēstures katedrā.

Strādājot zinātnisko darbu, esmu bijis oficiālais oponents daudzu disertāciju aizstāvēšanā Rīgā, Tallinā, Viļņā un Maskavā. Ir patīkami uzzināt, ka mani audzēkņi, kuri aizstāvējuši disertāciju, kļuvuši par pazīstamiem vēsturniekiem, piemēram, LU profesors Aivars Stranga vai profesors Vitālijs Šalda, kurš strādā mūsu katedrā. Es uzturu sakarus arī ar saviem bijušajiem studentiem, kuri absolvējuši citas fakultātes.

Lielu iespaidu atstājuši braucieni uz ārzemēm, kur izveidojušās labas attiecības ar zinātniekiem. Jau vairāk nekā divdesmit gadus draudzējos ar Drēzdenes Universitātes profesoru Karlu Milleru, pie kura esmu daudzreiz viesojies, mēs regulāri sarakstāmies.

Esmu bijis Skandināvijas valstīs, Itālijā un Ziemeļāfrikā. Iespaidi par dzīvi šajās valstīs paplašina redzesloku un dod bagātīgu vielu pārdomām.

Es labprāt lasu daiļliteratūru. Ļoti patīk Marka Aldanova darbi, ar baudu lasu arī filosofa Nikolaja Berdjajeva, kā arī filosofa un vēsturnieka Isaja Berlina grāmatas, kurš dzimis Rīgā, bet vēlāk kļuvis par izcilu angļu zinātnieku.

-- Kas jums ir pirmajā vietā: zinātniski pētnieciskais darbs vai pedagoģiskā darbība?

-- Līdz deviņdesmitajiem gadiem lielāko uzmanību veltīju pedagoģiskajam darbam, mācīju studentiem kritiski, patstāvīgi un radoši domāt. Bet pēdējos desmit gados galveno vērību veltīju zinātniskajam darbam, jo pasniedzēja slodze samazinājās. Radās iespēja veltīt laiku grāmatu rakstīšanai, -- tās es uzskatu par noderīgām. Piemēram, esmu pētījis starpnacionālās attiecības. Vaļsirdīgi sakot, man labāk patīk pasniedzēja darbs, jo esmu uzaudzis skolotāju ģimenē. Līdz pat šim laikam lekcijas man sagādā lielāku baudu nekā grāmatas rakstīšanas process.

-- Savas zinātniskās darbības sākumā jūs aktīvi pētījāt komunistiskās partijas darbību un strādnieku kustību kopumā pirmās Latvijas Republikas laikā. Vai tagad jūs šos darbus pārrakstītu?

-- Tajā laikā, kad rakstīju par strādnieku kustību Latvijā (pirmā grāmata iznāca 1957. gadā, bet pēdējā -- 1979. gadā), padomju cenzūras ierobežojumu dēļ, kas neļāva paust savu viedokli, tēmas atspoguļojums bija stingri noteikts un ierobežots. Galvenā loma bija faktiem, nevis spriedumiem. Šodien, runājot par Latvijas kompartijas darbību, man ir tiesības paust savus uzskatus, pieļaujot kritiskas analīzes un polemikas iespēju. Tas pats sakāms arī par ebreju tautas tēmu, kas PSRS valsts antisemītisma apstākļos bija pilnībā "slēgta", bet publikāciju par ebrejiem nebija. Pašlaik es veidoju grāmatu latviešu valodā par pasaules ebreju vēsturi. Jāatzīmē, ka, visdrīzāk, tā būs mana pēdējā grāmata. Turpmāk es plānoju rakstīt vienīgi publikācijas.

-- Kādu iespaidu uz jūsu dzīvi atstājis Otrais pasaules karš? Jūs esat tā dalībnieks un vienlaikus -- zinātnieks, kurš pētī šo sarežģīto periodu.

-- Es piedalījos karā 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā. Karoju Maskavas un Ziemeļrietumu frontē. 1942. gadā mani smagi ievainoja, gandrīz piecus mēnešus pavadīju lazaretē, tiku evakuēts uz Vidusāziju, Taškentu. Daži frontinieki karu atceras kā ļoti nozīmīgu savas biogrāfijas periodu. Viņi bija jauni, karš viņiem deva iespēju pārbaudīt izturību un savas spējas. Man nepatīk atcerēties karu, jo tur bija daudz dubļu, asiņu un upuru. Taču es kaujās piedalījos apzināti, kaut gan man bija tikai astoņpadsmit gadi. Tā bija vienīgā iespēja ar ieročiem rokās apturēt vācu nacistus, kuri gribēja iznīcināt ebrejus. Kāds Nobela prēmijas laureāts teica: "Hitlerieši iznīcināja ne vienkārši ebrejus, bet visus ebrejus." Nevienu parādību, t.sk. -- arī karu, dažādi cilvēki nevar novērtēt vienādi. Piemēram, latviešiem bija iespēja piedalīties karā vienā un otrā pusē, taču ebreji varēja karot vienīgi Sarkanās Armijas rindās. Lūk, piemērs -- PSRS veiktā Latvijas okupācija. Latviešiem, kuri bija zaudējuši nacionālo suverenitāti, tā bija tragēdija, bet cilvēkiem, kuri slēpa ebrejus vācu okupācijas laikā, un ebrejiem, kuri palika dzīvi, pateicoties šiem cilvēkiem, padomju karaspēka ienākšana bija glābiņš. Dažādas sociālās un etniskās grupas ne jau vienmēr vēsturi uztver vienādi. Pētot vēsturiskos notikumus, vienmēr jāņem vērā, ka kopēju interešu nav.

-- Kādas jūtas jūs pārņem lielā nozīmīgā jubilejā? Kā svinēsiet?

-- Īpaši patīkami bija saņemt vēsturnieku un filosofu apsveikumus no Rīgas. Tajos tika analizēta manu jaunāko grāmatu nozīmīgums. Saņēmu apsveikumus no saviem bijušajiem studentiem, profesora Millera. Taču kopumā jubilejas mani nepriecē. Piecdesmitajā gadskārtā man tika piešķirts Latvijas nopelniem bagātā zinātnieka nosaukums, -- tas bija jauks vecums. No astoņdesmit gadiem nekāda lielā prieka nav un es netaisos tos plaši svinēt. Sapulcējāmies katedrā, svinējām mājās, ciemos atbrauca meitas un mazbērni. Man pašam lielas jubilejas ne visai patīk, -- tas nav sasniegums, bet nenovēršamība.

Kādu laiku universitātē strādāja rektors Gunārs Gulbis. Piecdesmit piecu gadu jubilejā viņam piezvanīja un apsveica, sakot: "Šodien tev ir divi piecinieki -- tu esi apaļš teicamnieks." Bet zinātnieks atbildēja: "Ziniet, es justos daudz labāk, ja man būtu divi divnieki."


20 Ноябрь 2017
3 Кислев 5778


Время шабата

Осталось 4 дней.

    Зажигание свечей
  • 24 Ноябрь 16:36
    Шабат заканчивается
  • 25 Ноябрь 17:53

Ближайшая дата
Среда
13 Декабрь 2017
25 Кислев 5778
Ханука I

Поддержите наш сайт, кликните по ссылкам

Developed by: KosherDev.com


Sinagoga
Cietokšņa iela 38,
Daugavpils, LV-5400
Latvija

В память о нашем любимом муже, отце и дедушке
Льве Эльевиче (Хайм Арье-Лейб бен Элья) Бешкине
родился 17 Марта (23 Адара) 1955 года
умер 15 Июня (19 Сивана) 2006 года