Nozīmīgākais akcents 2003. gada kultūras kalendārā bija amerikāņu
mākslinieka Marka Rotko simtgade, kas tika veidota sadarbībā ar
Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēstniecību un mākslinieka ģimeni.
Atsaucot
atmiņā pasākumus — izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (no
Nacionālās mākslas galerijas Vašingtonā), starptautisko mākslas
zinātnieku konferenci Marks Rotko: Dvinska–Daugavpils.
Atskaites punkts, reprodukciju izstādi Daugavpils Novadpētniecības un
mākslas muzejā, lekcijas, tikšanās ar kuratoriem, Latvijas Radio kora
koncertu, izglītības projektus bērniem —, visu svinību kopumu dēvēja
par izcilas personības atgriešanos Latvijā.
Marks Rotko (Mark Rothko),
īstajā vārdā Markuss Rotkovičs, ir viena no centrālajām figūrām
Amerikas Savienoto Valstu pēckara glezniecībā, kas kopā ar Bārnetu
Ņūmenu (Barnett Newman) un Klifordu Stillu (Clyfford Still)
pārstāv abstraktā ekspresionisma virzienu — tā saukto Ņujorkas skolu.
Mākslinieks 1903. gadā dzimis Daugavpilī, viņa ģimene emigrēja uz ASV,
kad zēnam bija desmit gadu (1913), un apmetās uz dzīvi Portlendā,
Oregonas štatā (ASV). 1921. gadā Rotko iestājās Jēla (Yale) universitātē, taču pēc diviem gadiem viņš pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā un mācījās pie Maksa Vēbera (Max Weber) Mākslas studentu līgā. 1970. gadā mākslinieks šķīrās no dzīves.
Līdzīgi
kā citi viņa paaudzes mākslinieki, arī Rotko izmēģināja vairākus
stilistiskos virzienus, līdz gadsimta vidū nonāca pie sev vien
raksturīga stila. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņš uz papīra
un audekla radīja simtiem darbu, attēlojot aktus, portretus, interjerus
ar cilvēku figūrām, lielpilsētu skatus un dabas ainavas. Ap 1940. gadu
viņš sāka grieķu un romiešu mītu izpēti daudzās neoklasikas gleznās,
kurām raksturīgas slāņveida kompozīcijas, līdzīgas romiešu sarkofāgiem
un grieķu frīzēm, ar cilvēku, dzīvnieku locekļiem un hibrīdiskām
figūrām. Ap 1947. gadu Rotko savā daiļradē izskauda visus tēlainos
elementus, savukārt līdz 1950. gadam bija krietni mainījis savu gleznu
kompozīciju, pārejot uz taisnstūra formām un samazinot to skaitu uz
divām līdz četrām, kā arī izvietojot tās vertikāli uz krāsaina pamata,
kas saglabājās kā māksliniekam raksturīgs stils: gleznas, kas atbilst
viņa ideālam — sarežģītas domas vienkārša izteiksme. Tieši šāda
glezniecības valoda ir vienīgi Rotko individuālajam stilam raksturīga,
atpazīstama, atšķirīga un neatkārtojama. Lielformāta darbs pārtop par
citu pasauli, kurai ļaujamies, tā mūs ietekmē un pārņem savā
meditatīvajā harmonijā.
1958. gadā mākslinieks saņēma savu pirmo pasūtījumu — monumentālos gleznojumus Ņujorkas restorānam The Four Seasons (Četri gadalaiki).
1961. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs sarīkoja M. Rotko
personālizstādi, kas bija viņa daiļrades kulminācija, un tā apceļoja
lielākās Eiropas pilsētas. 1962. gadā viņš pabeidza sienas gleznojumu
sēriju Hārvarda universitātē, 1964. gadā sāka pasūtījuma darbu — sienas
gleznojumus Hjūstonas kapelā (Teksasas štatā), kas tika svinīgi atklāta
1971. gadā.
Rotko simtgades iesāktajām aktivitātēm ir un būs
turpinājums Daugavpilī — soli pa solim tiek realizēta ideja par viņa
vārdā sauktā mākslas centra darbību nākotnē. Daugavpils kultūras
mantojums, kas atgādina grāmatu ar izrautām lapām, ir ieguvis jaunu
attīstības impulsu.
