Bojā gāja seši nemiernieki

Daugavpilī jeb toreizējā Dvinskā solidaritātes streiki, masu demonstrācijas un protesta mītiņi sākās 1905. gada 13. janvārī, kad sāka streikot amatnieki un pārdevēji. 17. janvārī viņiem pievienojās 800 strādnieki no četrām fabrikām, nākamajā dienā vēl trīs citu rūpnīcu darbinieki.

Jāpiebilst, ka revolucionāro notikumu ierosināšanā Dvinskā liela loma bija Latvijas sociāldemokrātiem, kuri piesaistīja ap 18 000 biedru. Tieši viņi veicināja tautas sacelšanos pret bagātajiem īpašniekiem.

17. februārī pirmie darbu pārtrauca Grilihesa ādas apstrādes rūpnīcas 300 strādnieki. Pēc tam sāka streikot arī 700 strādnieki no Zaksa sērkociņu fabrikas, 1000 dzelzceļa depo un darbnīcu strādnieki. Daugavpils ielas bija pilnas ar streikotājiem un karaspēku. 17. februārī pirmais mītiņš notika pie dzelzceļa darbnīcām, kur pulcējās aptuveni 3000 cilvēku. Viņus ielenca žandarmi un kareivji. Nemiernieki ar ebreju sociālistu organizāciju „Bunds” panāca vienošanos par tikšanos pēcpusdienā pilsētas bulvārī, uz kuru ieradās aptuveni 6000 pilsētnieku.

Vitebskas guberņas Dvinskas vecākā fabriku inspektora kādā ziņojumā rakstīts, ka šajā dienā streiko visu – 28 -- fabriku 2000 strādnieki.

Žandarmērijas rotmistrs ziņoja, ka Šilderovas ielā nemiernieki šāvuši uz karavīriem, kuri tāpēc izšāvuši divas zalves pūlī. Ievainojumus guva trīs ebreji.

Ja līdz šim streikotāji bija protestējuši pret ekonomiskajiem apstākļiem, tad 18. februārī streikotāji „Bundam” un Dvinskas vadībai izvirzīja arī politiskas prasības: gāzt monarhiju un izveidot demokrātisku republiku.

19. februārī karavīri mēģināja izklīdināt streikotājus, uz tiem šaujot no revolveriem. Apšaudes laikā gāja bojā kāds sērkociņu fabrikas strādnieks, kura līķi pūlis paņēma un nesa uz kapsētu. Tas sapulcināja vēl vairāk nemiernieku.

Sešās februāra nemieru dienās Dvinskā gāja bojā seši strādnieki. Četrus bojā gājušos apglabāja, bet divus policija slepeni apraka. Pat tuviniekiem neatklāja mirušo kapa vietas.

Darbu pārtrauca visi uzņēmumi un veikali

Sacelšanās kulminācija bija 1905. gada beigās. Oktobrī atkal sāka streikot visu rūpnīcu strādnieki, kuriem drīz pievienojās amatnieki, kantoru, tipogrāfiju darbinieki, telegrāfisti un elektriķi. Jaunbūves mikrorajonā 15. oktobrī notika iedzīvotāju „saķeršanās” ar kazakiem un policiju, kas mēģināja nemierniekus izklīdināt. Novembrī grāfi Mihails un Gustavs Plāteri un citi muižnieki telegrafēja iekšlietu ministram, ka Dvinskas apriņķī revolucionārā kustība pieņemas spēkā un apdraud muižniekus. Vietējie vairs neatzina septiņu pagastu vadību. Zemnieki patvaļīgi izcirta muižu mežus, tāpēc muižnieki lūdza papildus karaspēku, lai viņus savaldītu. Decembrī Dvinskā darbu pārtrauca visi uzņēmumi un veikali, nekursēja vilcieni. Streikam pievienojās arī Līksnas adatu un Kalkūnes fabrika. Streiks bija tik politizēts, ka 12. decembrī pilsētā bija pasludināts kara stāvoklis. Soda vienības 14. decembrī arestēja vairāk nekā 100 aktīvākos Dvinskas nemierniekus. Arodbiedrības un klubus slēdza, ielās patrulēja karaspēks.

Jāpiebilst, ka Latgalē tiesāja 905 streikotājus.

15. decembrī vispārējais streiks tika pārtraukts, tomēr Dvinskā nemieri un to apspiešana turpinājās līdz 1907. gadam. Tikai 1908. gada septembrī cara valdība pasludināja kara stāvokļa izbeigšanu Latvijā, tostarp Dvinskā.

Jāpiebilst, ka Dvinskā aktīvs cīnītājs un nemiernieku pulka vadītājs bija K. Krūmiņš. Savukārt Medumos no policijas slēpās rakstnieks Konstantīns Čukovskis. Viņu vajāja par žurnālā „Signal” publicētu karikatūru, kurā bija attēlots pazīstams cara soda ekspedīciju dalībnieks. Viņš turēja rokās pavēli „Patronov ņe žaļets!”. Pirmie burti bija uzzīmēti ļoti blāvi un lasītāji redzēja pavisam citu pavēli: „Tronov ņe žaļets”. Jāatzīst, ka 1905.-1907. gada cīņa nostiprināja tautas pašapziņu un ticību nākotnei. Daudzi muižnieki bija tik nedroši par savu likteni, ka aizbrauca. Emigrēja arī daudzi revolūcijas dalībnieki. Latgali neizdevās vēl vairāk rusificēt, nomitinot krievu zemniekus, bet latviešus izsūtot uz Krievijas nomalēm. Pēc revolūcijas cara valdība atļāva atvērt privātās latviešu mācību iestādes. Aktivizējās arī sabiedriski politiskā dzīve – latvieši piedalījās vēlēšanās, pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā, sāka iznākt latgaliešu avīzes „Gaisma” un „Dryva”, kā arī grāmatas latgaliešu valodā.