"Par to ir grūti domāt, to ir smagi lasīt, taču tā bija. Es nespēju saprast, kā varēja notikt tas, kam veltīts šis izdevums," grāmatas prezentācijā teica Daugavpils ebreju kopienas valdes priekšsēdētāja Sofja Mejerova. Autori un redkolēģijas locekļi pauda vienotu uzskatu, ka šādu grāmatu ir grūti rakstīt. Un ne tikai tāpēc, ka jāraksta par sāpēm un pārņem šausmas, minot faktus, bet arī tāpēc, ka toreizējo notikumu liecinieku Latgalē gandrīz vairs nav, bet palikušie ne vienmēr vēlas runāt. Dažu darbu pamatā ir t.s. mutiskā vēsture -- darbietilpīga, specifiska izpētes darbības joma. Dažādi autori materiālus vākuši vairākus gadus. Avoti, ar kuriem strādāja pētnieki, sakārtoti pēc rakstura: upuru dienasgrāmatas, arhīvu ziņas, okupācijas prese.

Izdevuma autoru kolektīvs ir starptautisks (Latvija un Izraēla) un profesionāls. Visi pētnieki ir diplomēti vēsturnieki, pieci no viņiem savulaik absolvējuši Daugavpils Universitāti, bet trīs strādā par pasniedzējiem. Viens no autoriem, profesors Josifs Šteimans teica, ka grāmatu veidojis daudznacionāls redakcijas kolektīvs. Tādējādi par holokausta problēmām savu viedokli pauduši ne tikai ebreji. Jāatzīmē, ka svarīgākās lappuses grāmatā veltītas glābējiem, kuri kara gados slēpa ebrejus no nacistiem un vietējiem to atbalstītājiem.

Grāmatas prezentācijā vairākkārt tika atzīmēts, ka Holokausta izpēte turpinās, t.sk. -- arī Latgalē. Viens no aktīvākajiem mutisko liecību vācējiem Daugavpilī un reģionā jau daudzus gadus ir vēstures skolotājs Josifs Ročko, arī viņš ir grāmatas autors. Izmantojot iespēju, viņš ar avīzes starpniecību vēršas pie cilvēkiem -- vācu okupācijas laika notikumu aculieciniekiem: "Jebkuras tiešas vai netiešas ziņas par ebreju dzīvi līdz karam un kara laikā, ebreju glābējiem un pat soģiem ir ārkārtīgi svarīgas holokausta vēstures izpētē. Ja jums ir, ko par to pastāstīt, lūdzu, sazinieties ar pētniekiem. Būsim pateicīgi pat par visniecīgāko informāciju." I. Ročko var piezvanīt pa tālr. 54-23220.